Polivinilhlorīds, ko angļu valodā dēvē par PVC (polivinilhlorīds), ir vinilhlorīda monomēra (VCM) ierosinātājs peroksīdos, azosavienojumos un citos ierosinātājos; vai ar brīvo radikāļu polimerizācijas mehānismu gaismas un siltuma polimerizēta polimerizēta polimēra iedarbībā. Vinilhlorīda homopolimērus un vinilhlorīda kopolimērus kopā sauc par vinilhlorīda sveķiem. PVC ir balts pulveris ar amorfu struktūru, sazarojuma pakāpe ir maza, relatīvais blīvums ir aptuveni 1,4, stikla pārejas temperatūra ir 77~ 90 °C, un tā sāk sadalīties apmēram 170 °C temperatūrā, un stabilitāte gaismai un karstumam ir slikta. Saskaroties ar saules gaismu, tas sadalīsies, lai ražotu ūdeņraža hlorīdu, kas vēl vairāk autokatalizēs sadalīšanos, izraisot krāsas maiņu un strauju fizikālo un mehānisko īpašību samazināšanos. Praktiskos pielietojumos jāpievieno stabilizatori, lai uzlabotu siltuma un gaismas stabilitāti. Rūpnieciski ražota PVC molekulmasa parasti ir robežās no 50 000 līdz 110 000 ar lielu polidispersitāti, un molekulmasa palielinās, samazinoties polimerizācijas temperatūrai; nav fiksētas kušanas temperatūras, tā sāk mīkstināties 80-85 °C temperatūrā un kļūst viskoelastiska 130 °C temperatūrā, 160 ~ 180 °C sāk pārveidoties viskozā plūsmas stāvoklī; labas mehāniskās īpašības, stiepes izturība aptuveni 60MPa, triecienizturība 5 ~ 10kJ/m2; lieliskas dielektriskās īpašības.